Agrāk sevi uzskatīju par diezgan sportisku puisi. Vienmēr biju gatavs uzspēlēt futbolu kopā ar citiem džekiem un biju gatavs iet laukumā jau pirmajā maiņā. Tāpat, ja vajag noskriet krosu, uzkāpt, aizlekt, noķert vai kā citādi izpausties, divreiz man tas nebija jājautā. Ejam! Tomēr, ja atskatos uz savu dzīvi kritiski, tad tas tā bija, līdz absolvēju vidusskolu.
Sēdošs darbs+mazkustīgs dzīvesveids=samazināti refleksi kreisajā kājā
Desmit gadus vēlāk jeb 2018.gada sākumā esmu ar +25kg lielāku svaru nekā absolvējot vidusskolu. Precīzāk 95kg (nu, vismaz "īstais" latvietis vēl neesmu). Esmu atgriezies rehabilitologa kabinetā jau trešo gadu pēc kārtas un šoreiz viņam vairs nepietiek ar nozīmētām 10 vizītēm pie fizioterapeita muguras sāpju mazināšanai. Šoreiz man tiek pateikts, ka sēdošais darbs reizē ar mazkustīgo dzīvesveidu mani atrofējis tik tālu, ka samazinās refleksi kreisajā kājā (15 gadu vecā diska trūce jeb precīzāk diska protrūzija S5 līmenī ja pareizi to atceros :D), kas izpaužas tā ka atrofētie korsetes muskuļi pietiekami nebalsta mugurkaulu un tā trūce tagad nospiež nervu, izraisot sāpes mugurā. Citiem vārdiem es rehabilitologa skaidrojumu uztveru vienkāršāk - man sāk atteikt kāja.
Tas automātiski manī rada pamatīgu satraukumu. Ko tas nozīmē? Es nevarēšu staigāt? Invalīds vēl pirms 30 gadu vecuma? Iespējams es to visu uztvertu mierīgāk vai nenopietnāk, ja pats jau nebūtu pamanījis dažus indikatorus tam, ka palieku vājāks. Dažas reizes esmu savilcis muguru kaut ko ņemot no mašīnas bagāžnieka. Dažreiz piektdienas futzāla sišanas laikā esmu strauji pagriezis muguru, kas beidzas ar braukšanu mājās un kunkstēšanu trīs dienu garumā. Vēl citreiz izdomājot "dzīt riepu" aizeju skriet un pēc treniņa secinu - atkal sāp mugura. Pat pēc tik veselīgās peldēšanas baseinā esmu attapies ar spēcīgām muguras sāpēm. Citiem vārdiem: es jau biju iepazinies ar stiepi, vērpi un triecienu, ko mana mugura vairs nespēj panest. Tāpēc arī nebrīnos, ka rehabilitologs runā par kājas atteikšanu.
Ar bažām par skriešanu nākotnē
Esmu nopietni nobažījies. Saprotu, ka jāvingro, jo ne pirmo reizi mani pie fizioterapeita sūta. Tomēr šoreiz jācenšas pavingrot arī pašam mājās, ne tikai tās 10 reizes ar fizioterapeitu. Vēl bažīgi prasu arī par skriešanu, jo, redz, piektdienas bumbas sišanu negribu zaudēt, kā arī nu jau esmu pasācis regulāri aizbraukt uz kādu "Stirnubuku" (te paldies jāsaka Rimanta un "Liepkalnu" sadarbībai un vēl tam, ka strādāju pareizajā kabinetā, lai vispār šādu izdevību pefiksētu). Rehabilitologs sākotnēji atbild, ka, ja skriešana man rada sāpes mugurā, tad to nevajag darīt. Automātiski to uztveru kā aizliegumu skriet. Jūtos norakstīts. Man vēl nav 30 gadu un jau esmu tik nevarīgs?
Salīdzinoši nesen mūsu ģimenē piedzimis dēls Jēkabs. Un kaut kā jau tagad jūtos vainīgs par to, ka nevarēšu būt foršais tētis, kas var visur viņam izskriet līdz. Celt uz pleciem un nēsāt apkārt. Tas būtu tik forši, bet šajā brīdī labi apzinos, ka tas visdrīzāk man beigtos ar kārtējām sāpēm mugurā. Kaut kas ir jāmaina! Tagad un nevis rīt vai kaut kad citreiz, bet tagad! Saprotu, ka viena no galvenajām problēmām man ir sēdošais darbs 8 stundu garumā katru dienu. Vienīgais veids kā to mainīt (vismaz manā uztverē) ir iet prom no esošā darba vai mazināt darba slodzi.
Veselība pirmajā vietā arī darbā
Saprotu, ka, strādājot par grāmatvedi, darba maiņa nav pārāk loģiska, jo arī nākamais darba devējs tev liks sēdēt pie galda tās pašas 8 stundas. Tāpēc vēl izmēģinu laimi turpat, prasot paceļamo galdu, kas ļautu daļu darba laika strādāt stāvus un attiecīgi mazinātu noslodzi mugurai. Tomēr saprotams, ka atsaucību negūstu, jo tad jau visiem tur būs jādod paceļamie galdi. Arī elastīga darba laika koncepts viņiem ne pārāk uzrunā, jo tādējādi nevarot kontrolēt, kurš patiešām strādā. Tiešām? Šajā laikmetā?
Mājās kopīgi ar sievu pieņemam lēmumu man pie pirmās iespējas dibināt savu grāmatvedības privātpraksi. Šāds lēmums ir loģisks, jo tas ļaus strādāt tādu darba laiku, kas patiks arī manai mugurai. Sākotnēji klientu apjoms arī varētu ļaut fiziski strādāt īsāku laiku kabinetā. Finansiālais aspekts šobrīd ir otršķirīgs, jo ikdienas izdevumiem mums pietiktu arī ar manu ceturtdaļslodzes darbu un sievas dekrēta pabalstu. Tātad ir īstais laiks šo mēģināt. Salīdzinoši īsā laikā šāda iespēja patiešām rodas un tiek pieņemts šķietami drosmīgs, tomēr pietiekami izsvērts lēmums. Un darba vietas problēma tagad ir atrisināta. °
Kas notiek ar muguru šajā laikā?
Godprātīgi reizi nedēļā staigāju uz fizioterapeita nodarbībām (jau iepriekš noliktās 10 reizes) un pa vidu katru dienu vingroju mājās. No sākuma ir tā drusku kautrīgi tos "vieglos" vingrinājumus, kas nemaz tik viegli nenāk, mājās pildīt. Neesmu radis izskatīties vājš un tie vingrinājumi tiešām no malas izskatās kā priekš "mīkstajiem", tomēr acīmredzami jūtu to pozitīvo ietekmi uz manu muguru. Arī skriešanu tagad alkstu vēl vairāk nekā pirms tam, jo fizioterapeits ir iededzis cerību - cītīgi vingrojot pie skriešanas varēšu atgriezties. Galu galā tā man nepieciešama arī futbola sišanai piektdienu vakaros.
Jau no iepriekšējā rudens (2017) esmu atkodis, ka skriešanu vieglāku padara muguras lejasdaļas ortoze, kas pamatā domāta vienkāršākām darbībām (celšanai, iešanai). Galvenais nepievilkt to pārāk stingri, citādi plaušas nevar ievilkt pietiekami daudz gaisa un tas var izsaukt asiņu garšu mutē un reiboni - līdzīgi kā tad, ja esi krietni par ātru skrējis kādu garāku sprintu. Šo ortozi izmantoju arī pāris "Stirnubuka" skrējienos un secinu, ka mugura pēc tam nesāp. Rudens pusē (2018) beidzot jūtos pietiekami vingrojis un beidzot izlemju noskriet kādu treniņu bez ortozes un ar prieku secinu, ka mugura nesāp. Yes! Sāku atgūties. Septembrī sāku skriet biežāk un vienu brīdi secinu, ka mugurai tas vairs absolūti nekādas problēmas nesagādā.
Motivācijai - pirmais pusmaratons
Tajā brīdī es apņēmos nekad vairs neatgriezties tajā stadijā, kāds biju rehabilitologa kabinetā pavasarī. Attiecīgi 2018.gada septembrī es patiešām sāku trenēties. Papildus motivācijai piesakos Valmieras maratonam pusmaratona distancei (nekad iepriekš tik daudz neesmu skrējis). Par brīnumu sev to noskrienu. Pēc mēneša piesakos Siguldas pusmaratonam, ko izdodas noskriet divās stundās (iepriekšējais rezultāts uzlabots gandrīz par 10 minūtēm). Āķis ir lūpā, uzreiz nolemju par maratonu pēc gada un tam jābūt četrās stundās (2x Siguldas pusmaratona rezultāts). Pareizi saprotat - šīs sacensības un distances mērķi man palīdz pieturēties pie ikdienas treniņiem. Savā ziņā dīvaini, ka treniņi labas veselības uzturēšanai tik ļoti nemotivē kā treniņi sportisko mērķu sasniegšanai. Tomēr zināmā mērā tas ir arī loģiski, jo šādi to savu labo veselību varu izmērīt.
Vingrošanai ir lielāka nozīme, kā domāju
Raugoties atpakaļ uz šo laiku ar šodienas (27.02.2021) acīm varu tikai pieminēt, ka vienīgais, ko pats gribētu mainīt, ir vingrošanas regularitāte. Respektīvi, mani vingrošanas uzrāvieni pēdējo trīs gadu laikā gājuši roku rokā ar muguras sāpēm. Proti, tiklīdz vairs mugura nesāp vingrošana kļūst retāka līdz brīdim, kad atkal pēc garas nosēdētas darba dienas parādās sāpes mugurā. Nu, nevar drusku pavingrot un miers līdz nākamajam gadam. Tas jādara regulāri.
Ja esi sācis skriet regulāri un tava skriešanas apetīte aug strauji, labāk piesaisti treneri, kas vismaz liks tev to darīt pareizi un būs mazāka iespēja iedzīvoties kādās mikrotraumās. Šajā ziņā vismaz jūtos visu izdarījis pareizi, jo jau 2018.gada nogalē mani sāka pieskatīt treneris Andris Ronimoiss un tagad šo pieskatīšanu veic Anete Švilpe. Sākotnēji man likās: "Ko tad es ar treneri? Knapi varu paskriet", tomēr ar šodienas acīm saprotu, ka bez trenera visdrīzāk būtu iebraucis kādās citās traumās. Tātad - treneri vajag un jo īpaši tādam iesācējam, birojā sēdētājam kā man.
Balanss starp ģimeni, darbu un sportu ir jāuztur vēl šodien
Nobeigumā vēlos pieminēt - kaut arī kopš rehabilitologa kabineta pagājuši jau trīs gadi. Vēl joprojām meklēju savu veidu kā salāgot ikdienas darbu, ģimenes laiku, laiku skriešanai un vingrošanai tā, lai viss ietu roku rokā. Dažbrīd tas sanāk labāk, dažbrīd kaut kur buksē un tad atkal kaut kas tiek pamainīts. Un, jā, visam pa vidu svarīgi ir ievērot pareizu uzturu - jā, tas arī liek justies labāk. Dažbrīd apbrīnoju savu sievu, kas vienmēr man ir līdzās visā šajā procesā un palīdz pieņemt pareizos lēmumus. Paldies, sieviņ! Tieši ģimene man ir īstā motivācija rūpēties par savu veselību un skriešana ir veids, kā es to tagad daru.
