Sagatavošanās
Lēmumu par startēšanu pieņēmu drīz pēc septembra starta savā pirmajā maratonā, kur izvirzītie mērķi izdevās. Tomēr bija palikusi sajūta, ka varēju arī labāk. Tātad laba bāze ar ko sākt gatavoties nākamā gada Rīga-Valmiera skrējienam. Pēc oktobra atpūtas reāli treniņi sākās jau novembrī, kas ir labi, bet... un te sākas jau pirmās kļūdas. Vēlme pēc pastāvīguma lika atteikties no trenera. Tālāk treniņu struktūrai nav mērķa jeb to ir pārāk daudz. Proti gribas priekš sevis nākamā gada laikā uzlabojumus visās distancēs, attiecīgi top Grāmatveža izaicinājums ar 10 disciplīnām (par to sīkāk citreiz) un vēl izcelties Stirnubuka sprinta posmos, bet sāku jau ar Noskrien ziemu sprintiem, kur sokas tīri ok (kopvērtējums Top10 ir stabili). Paralēli gatavojos Rozentāla svētkos (plānots 21.03.20) 2km noskriet 8min. Respektīvi visi tempa treniņi aizrit fokusējoties uz šo 2km mērķi. Treniņos sokas tīri Ok, arī Noskrien ziemu rezultāti progresē (10km trasēs), bet kur te RV107? Līdz martam par gatavošanos RV liecina vien pa kādam garajam treniņam ik pa pāris nedēļām. Garos gan skrienu ar visu ekipējumu - tas pareizi, bet pārējie treniņi ne gluži, ja nu vienīgi mēnešu kilometrāža daudz maz Ok. Šajā laikā arī salīdzinoši daudz vingrošanas, kas atkal labi.
Pēctam Kovids ievieš savas korekcijas sacensību kalendāros, attiecīgi atkrīt Rozentāls un vēl virkne pasākumu, tajā skaitā arī Pārspēj sevi 12h izaicinājums 28.03.20, ko biju plānojis sev par atskaites punktu priekš RV107. Mērķi biju uzlicis noskriet tur divus maratonus un attiecīgi saprast, kas pietrūks priekš RV, to vēl varēs 12 nedēļās izdarīt. Nav labi divi šādi iztrūkumi vienā mēnesī, protams vēl neziņa par jauno slimību, kas ķerot visus. Man bērni, riskēt negribu. Motivācija zemē un treniņi pazūd. Pazūd arī visi sacensību plāni, tajā skaitā arī RV107. Aprīlī nedaru neko, vien 30.datumā beidzot sāku kustēties.
Izlaists mēnesis un sēdošs darbs ir darījis savu. Forma nulle. Kājas stīvas jau pirmajās minūtēs. Nolemju skriet pa piecītim. Lielāku plānu nav līdz izdzirdu par Supervaroņu Backyard Ultra 16.maijā. Tur nolemju skriet 6 apļus pa 7km, lai sanāk vismaz maratons. Ja skrietos viegli, tad varētu vēl provēt septīto ar 8km, lai kopā 50 sanāk, kas formāli man dotu pirmo ultru. Tomēr grūti iet ar šiem pašiem un palieku pie sešiem apļiem, izskriet jau varēju arī septīto, bet sapratu, ko vajadzēja. Šeit jau biju atkal nolēmis par labu startam RV, ja vien notiks. Vairs gan nebija mērķis par finišu, bet saprast cik tālu varu tikt. Kad pārcēla RV datumus uz vēlāku (11.07.20), tad jau kļuvu optimistiskāks par finišu. To gribēju, biju pat salicis A(14h), B(15h), C(16h) scenārijus. Pozitīvismu arī vairoja pēdējais garais treniņš 27.06 31km garumā. Biju tik gatavs cik vien šajos apstākļos varēju būt.
Drusku kļūdu kopsavilkums: 1) atteikties no trenera, 2) treniņu plāns sadrumstalots, nav fokusēts uz vienu mērķi, 3) izlaists mēnesis plāna vidū
Mērķi
Kaut arī starta dienā biju gatavs arī finišēt, to nebiju izvirzījis sev par galveno mērķi. Mērķis bija godam tikt līdz Raganai un tad jau redzēs kā ies. Līdz raganai tiku piecās stundās, kas bija pilnīgi normāli manai sagatavotībai, pat drusku sevi pārsteidzu. Tomēr pēc tam nepilnas divas stundas mocīju 12km līdz nolēmu neturpināt un izstāties.
Skrējiens
Uz sacensību centru aizbraucu laicīgi, bet ne par ātru. Pietika laika izņemt numuru, salikt uz kontrolpunktiem sūtāmās paciņas, apsveicināties ar visiem ko pazīstu un vēl aprunāties arī ar dažiem ko nezinu. Protams pašam saģērbties, sagatavot ekipējumu un nobriest morāli. Tad visi dodamies uz laukumu pie Brīvības pieminekļa un varam sākt. Papildus jautrībai himnas laikā kā pieklājas noņēmu savu cepuri un... ...un nometu lukturi no tās, kas krītot sadalījās visās detaļās un aizripoja citiem zem kājām. Drusku neveikli un satraucoši, tomēr visu salasīju atpakaļ, saliku un spīd. Kāda laime. Starts un varam sākt. Sāku no aizmugures, jo es te iesācējs un tā vismaz varu nepārskriet sākumu. Skrienas labi, viegli. Skrienu kopā ar savējiem no Kocēnu novada. Vēl Teikā saņemu individuālus uzmundrinājumus no vedējiem, kuri speciāli no Purvciema atkļuvuši. Sajūtas lieliskas, solis labs. Vēlāk gan mani Kocēnieši aizmūk, Juglā redzu viņus kādus 300m priekšā. Nav tālu, jāmēģina ļoti nepalaist. Varbūt vēl tikšu atpakaļ bariņā. Tomēr pirmo noķeru Liānu pirmajā laika kontrolpunktā. 13.5km. Mans solis ir drusku raitāks un lēnām mūku prom. Solis ir labs līdz pat Garkalnes kontrolpunktam, kur fiksi izdaru procedūru, apmainu ūdeni, paņemu želejas. Artūram tā ir pirmā atbalsta komandas pieredze, sanāk drusku neveikli, tomēr visu dabūju un pēc divām minūtēm taisos prom. Kaut arī rupjmaize treniņos darbojās labi, arī Stirnubuka lūšos mēdzu to ēst, tomēr šoreiz nevaru piekošļāt. Sausa mute, neiet uz priekšu. Nomoku to un varu atkal skriet. Pauze ir darījusi savu, paiet laiks, kamēr ieskrienos. Kādu laiku skrienu, šoseja tumša, vientuļa. Priekšā un aizmugurē pa kādam lukturim, bet citādi viens. Man patīk, jo pēkšņi kaut kāds miers. Solis gan paliek lēnāks, pa laikam gribas staigāt, tad nu sāku sevi motivēt kustēties. Tomēr staigāšana neizpaliek, vidējais laiks normāls, iet pēc A plāna tāpēc neuztraucos. Ir Ok. Kaut kur pirms Vangažiem sāk līt, nu tā pamatīgi, ātri viss līdz ādai slapjš. Labi nav, drusku vēsi, bet slikti arī nav. Jākustas, tad būs silti. Tas motivācijai pat nāk par labu. Neilgi pirms Sēnītes mani noķer Liāna un tagad skrienam reizē. Man ir vilcējs. Tā mēs tiekam līdz Murjāņiem, kur viņas solis ir raitāks un atkal skrienu viens. Tagad ir grūtāk, staigāju, skrienu. Kalns iet lēnu, bet to biju gaidījis tāpēc nesatraucos. Tikšu augšā un tad varēs skriet līdz pat kontrolpunktam Raganā. Kāpjot vēl sazvanu Artūru, saku, ka mainīšu kurpes un vēl kaut ko. Ir grūti, bet ticu, ka nomainīšu kurpes, uzēdīšu un būs atkal labi. Kontrolpunktā pavadu kādas piecas minūtes. Eju prom, jākustas. Pa ceļam atkal ēdu rupjmaizi. Nesaprotu kāpēc šajā skrējienā tā tik grūti ēdas. Besī, pusi aizmetu prom. Ir sākusies cīņa. Redzu, ka citiem arī. Kaut arī līdz Raganai biju ticis drusku virs piecām stundām, šeit man km iet ap 8min, vienu stabu eju, otru skrienu. Kāds mani apdzen, bet apdzenu es arī. Wtf. Arī citiem te grūti, to saprotu. Kājas sāp, eju un tāpat sāp, bet vismaz kaut kas mainās. Zvanu Artūram, saku, ka iet grūti, varbūt izstāties. Principā žēlojos, jo zinu ka līdz nākamam kontrolpunktam tikuntā jātiek pašam. Tajā pastāvu, pažēlojos, bet nolemjam ka jāprovē vien tāpat doties tālāk. Arvien vairāk nepatīk mans vidējais laiks, vēl Raganā tas izskatījās Ok, bet nu jau vairs nepatīk. Nespēju to pieņemt kaut saprotu, ka finišam plānoju vēl sliktāku vidējo. Bet es vairs neticu finišam un mans vairs nepatīk mans laiks, man nepatīk sāpošās kājas, vēl mugura sāk sāpēt. Viss ir slikti. Man ir 57km un es aizsūtu organizatoriem ziņu par izstāšanos. Viss. Artūrs vairs nevar pierunāt mani turpināt, ir jābrauc pakaļ. Pa ceļam redzu savus Kocēnu kolēģus. Protams skrien pa vienam, bet nemaz ne tik tālu priekšā. Varbūt par ātru izstājos? Nē viss, nebija man mērķis finišēt. Bet nu līdz Braslai būtu ticis, par to šaubu nav.
Pēcgarša
Skaidrs, ka sagatavošanās posms bija nestrukturēts, saraustīts un līdz ar to nepietiekams. Tomēr zinu, ka atkal varēju labāk. Skrējienu savā ziņā biju paredzējis pareizi, daudzmaz normāli tiku līdz Raganai un tālāk bija grūti. Sākās nezināmais plānotais. Saprotu tagad kāpēc to sauc par bedri. Tiku tajā, bet ārā nē. Ko es darītu citādāk, ja man jau būtu šī pieredze? Visu nepieciešamo, lai tās pašas kļūdas neatkārtotu. Tātad darba gana daudz un RV107 būs. Nākamreiz būs!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru